(13.04.2019.) Zirgi/kumeļi. Dimensiju šķērsošanas instrumenti.
Draugs un ceļabiedrs izaugsmes procesos.
Kaukāzu šogad sveicināju ceturto raizi. Jau kārtējo reizi atsaucos sirds aicinājumam. Domāju ka, pavasara Saulgrieži kalnos, tas varētu būt ļoti interesanti. Atcerējos iepriekšējo reizi, rudens Saulgriežus kaut kur Armēnijas ceļmalā pirms pāris gadiem. Bija ļoti skaista kopā būšanas un apvienošanās sajūta. Mirklis meditācijas, sirsnīgi apskāvieni un iekšējs miers. Savienošanās ar sevi un Visumu, un nebija nozīmes vietas nosaukumam. Jo planēta Zeme ir mūsu mājās visos pieturas punktos. Šogad bijām trijās ļoti skaistās un jaudīgās vietās. Tās ir planētas pulsa vietas, kurās atrodoties, var ļoti skaidri sajust vienoto Zemes un Visuma kopā būšanu. Kaukāzs kā mūsu civilizācijas šūpulis, ļoti skaidri un saprotami liek atgriezties sākumpunktā, pārskatīt savas dzīves pieturas punktus, izvētīt pelavas no graudiem un atvērties jauniem izaicinājumiem. Tāpat, šeit esot, notiek savienošanās ar savu sākotni, kas liek aktivizēties pamatprogrammām, atverot un aktivizējot cilvēkam viņa Dvēseles uzdevumus nākošajiem dzīves līkločiem. Švarcvalde. Divu upju satecēšanas vietā, kur kādreiz ir bijis cietoksnis, šobrīd no senās godības ir palikušas tikai akmens drupas, taču vietas enerģētika ir jaudīga. Vietas nosaukums var maldināt. No kurienes Gruzijā nosaukums Švarcvalde? Senais nosaukums pagaisis no šīs vietas tāpat kā cilvēki un kādreizējā varenība. Varas, tāpat kā īpašnieki ir mainījušies, bet būtība nemainās. Enerģētiskie pulsa punkti pievelk un aicina cilvēkus doties nezināmajā un mēģināt katru reizi no jauna pārlēkt pāri savām bailēm un ļauties atbrīvošanās valdzinājumam. Pie senās pilsētas vārtiem, mūsu gidi lūdza atstāt kādu ziedojumu kā apliecinājumu, ka mūsu nodomi ir patiesi, sirdis tīras. Un arī kā lūgumu, palīdzēt un veicināt savienošanās procesus. Varēja redzēt, ka šādu nācēju ir bijis ne mazums, nokūpējušie un ar sveču vasku appilējušie senās pilsētas vārtu stabiņi ir apliecinājums cilvēku ticībai. Tāpat arī, ejot tālāk, atrodam senu Mengīru, ap kuru izveidota svētvieta. Te ir svētbildes, sveces, un ļoti daudz liecību cilvēku lūgumiem augstākiem spēkiem. Vieta ir ļoti skaista. Un tā kā ir pavasaris, tad ļoti labi varam redzēt akmeņaino reljefu, ko neaizsedz koku un krūmu lapas. Ir tikai saule, vējš, akmeņi un dziļi lajā čalojoša upe. Mūsu gidi bija ļoti zinoši un viedi vietējie cilvēki, kas pārzināja ne tikai dažādus vēsturiskos notikumus, bet zināja arī par spēka vietu daudzdimensionālo nozīmi. Katrai vietai ir vēsturiskais stāsts, bet ir arī pirmsvēsturiskais stāsts par kosmisko izcelsmi un planētas attīstību. Šie stāsti ir paslēpti akmeņos kā informatīvais nospiedums, kas ir pieejams tikai zinošam meklētājam. Kristāliskā struktūra glabā planētas patieso vēsturi, to var izlasīt paralēlajās dimensijās, kad tās kļūst pieejamas. Atslēdzamas ar viedu zināšanu atslēgām. Un tieši šeit, it kā ne no kurienes uzradās zirgs. Ļoti skaists, kopts un spēcīgs dzīvnieks. Zirga parādīšanās šķita tik dabiska un vietai piederīga, ka tikai pēc kāda laika, sākam domāt, no kurienes viņš parādījās, kā atnāca, uz kurieni aizgāja? Bija sajūta, ka viņš ir uzradies it kā no nekurienes. Vērojot ceļu, kas no abām pusēm ir ieskauts ar akmens krāvumiem, zirgs iznira kā no citas pasaules. Vienā mirklī viņš tur bija, nāca uz mūsu pusi... un...Cik mēs katrs ticam brīnumiem? Vai mēs spējam pieņemt, ka kaut kas materiāls var uzrasties tukšā vietā? Mūsu prāts noteikti metīsies rast skaidrojumus un meklēs iespējas kā visu sakārtot. Bet Dvēsele zina, ka tā var notikt. Šajās īpašajās spēka vietās brīnumi ir aizsniedzami ikvienam. Tā kā viss ceļojums pagāja tādā kā "zirga zīmē", atgriežoties mājās, mazliet papētīju kādās lomās zirgs ir sastopams mūsu tautas dziesmās. Jo, no vienas puses, tas ir reāls dzīvnieks, kurš ir kopā ar cilvēku jau ļoti ilgu evolūcijas periodu. No atras puses, zirgam tiek piedēvētas arī dažādas pārdabiskas īpašības. Tēls nes noteiktu kodētu informāciju. Zirgi un kumeļi "Dainu kodeksā" Esam dziedātāji, un parasti cenšamies savas ceļojuma vietas ieskandināt ar tautasdziesmām. Mūsu ceļojuma brīnumu atslēga šajā reizē bija: Šķērsu dienu saule teka; Naktī - šķērsu mēnestiņš. Šķērsu teka Dieva zirgi Negrožoti, nevažoti. Pavisam negaidīti ieguvām pierādījumus tautasdziesmu tēlainajam vēstījumam. Savā starpā norunājām, kādu dziesmu dziedāsim, bet mūsu pavadoņi, kas latviešu valodu nezina, pēc dziesmas stāstīja, kādas tēlu vīzijas ir skatījuši dziesmu skanēšanas laikā. Tā bija kā meditācija, jo mūsu dziesmas ir mantras. Un bija brīnišķīga piepildījuma sajūta, kad sapratām, ir iespējams ar dziesmu nodot vēstījumu, otrs cilvēks, nesaprotot ne vārda latviski, spēja meditatīvajā stāvoklī ieraudzīt tēlus un informatīvo vēstījumu, par ko ir stāstīts konkrētajā tautasdziesmā. Varbūt kādam šīs lietas ir ikdiena, bet man tas bija kā jauna atklāsme, jo teorētiski par šo kodēto informāciju zināju, taču nekad nebiju piedalījusies procesā, kura laikā cilvēks, kurš nesaprot neviena vārda latviski, spēj atkodēt ielikto vēstījumu citā valodā. Kā īsts brīnums man atklājās vieda cilvēka zināšanu plašums. Spēja vienlaicīgi atrasties vairākās realitātēs un spēt redzēto un dzirdēto tulkot dažādās valodās. Un es sapratu, sajutu, ka ir vienalga kādā valodā mēs runājam. Uz pasaules ir viena valoda un tā ir Sirds valoda. Mūsu brīnišķīgā pavadone Nellija to mums parādīja. Viss ir iespējams, ja cilvēkam ir atvērta sirds. "Dainu kodeksā" Janīna Kursīte norāda uz tautas dziesmās ielikto zirgu un/vai kumeļu pārdabiskajām spējām. Paralēlo dimensiju salīdzinošo simboliku. Kumeļš ir kā pavadonis grūtajā ceļā uz sevis atrašanu, kā palīgs un garīgais atbalsts jātnieka izaugsmes procesā. Tāpat kā jāiemācās rakstīt un lasīt zīmes, lai izprastu tēlu vēstījumu. Tāpat arī ir jāiemācās jāt, būt ciešā kontaktā ar savu dzīvnieku. Izprast un pieņemt savu pavadoni. Apgūt spēju pielāgoties, saprast dzīvnieka dabu, viņa sasaisti ar dabas spēkiem un abu raksturu saderību. Migla, migla, liela rasa, Man pazuda kumeliņš. Nokrīt migla, nokrīt rasa, Es atradu kumeliņu... Kamēr cilvēks šaubās, mēģinot ar prātu izdomāt, kur labāk virzīties, ir maldīšanās miglā - neko neredzošā, neapzinātā pasaulē. Līdz ko lēmums ir pieņemts, migla nokrīt un kumeļš atrodas. Tāpat arī, kamēr cilvēks maldās savās iedomās un varēšanās, ir migla un nekas nav atrodams. Taču tikko sava dzīve tiek nodota Dieva rokās, arī neskaidrība pazūd. Paļaušanās un ticība savam Dvēseles ceļam ļauj atkal satikties ar savu kumeliņu, kas ir jau Dieva rokās un darbojas ar Dieva padomu. Bet kumeļš mierīgi un pacietīgi gaida, kamēr cilvēks pieaug gudrībā un ticībā, līdz var abi kopā šķērsot dimensiju uz pasauli, kur nu viss ir Dieva rokā.
Sajāja Bramaņi augstajā kalnā Sasēja kumeļus pie Svēta koka. Bramaņi uz Svēto kalnu nedodas kājām. Viņi seglo kumeļus un dodas jāšus. Kumeļš kā dimensiju pāriešanas pavadonis. Svētais kalns atrodas smalkajās dimensijās (kā Šambala Neplā). Ir nepieciešamas prasmes un iemaņas, lai dimensiju pavadoni iegūtu. Tas nenotiek zemes līmenī, šo spēju kā dāvanu dod Kosmiskās dievības, augstāki spēki. Tādejādi apliecinādami, ka dimensija un spējas mijiedarboties, ir apgūtas. Bramaņu darbības pie Svēta koka tiek uzlūkotas arī kā noteiktu gadskārtu ieražu rituālu atkārtojums. Domāju, ka tautas dziesmu vēstījums ir daudzdimensionāls. Katrā vibrāciju spektrā ir savs nospiedums. Un likumi, kuri darbojās vienā, nedarbojas citās dimensijās. Dimensiju savienošana, tas ir Bramaņu - Svēto vīru galvenais uzdevums. Tie var būt auglības rituāli, tāpat arī gadskārtu ievadīšanas vai dvēseļu pavadīšanas un sagaidīšanas rituāli uc.. Jebkurai no šīm darbībām, ir jābūt Dieva svētītai, jeb caurstrāvotai ar dievišķo gaismu, mīlestības, pateicības, piedošanas un žēlsirdības izpausmi. Kā es iešu vedībās, Nav seglota kumeliņa? Saule deva zelta seglus, Mēness sudrab' iemauktiņus; Nu varēju droši jāt Dieva dēlu pulciņā. Debesu dievību dāvanas ir kā apliecinājums sapratnei par pasaules uzbūvi, kosmiskās kārtības likumu zināšanu. Kumeļš bieži vien tiek piedēvēta arī laika dimensija. Saule un Mēsess pārmaiņus jāj uz kumeliņa, kam "Zvaigžņu deķis mugurā". Mēnesītis nakti brauca, Zvaigžņu deķis mugurā; Rīta zvaigzne, vakarāja, Tie Mēneša kumeliņi. Laika dimensija mūsu pasaulē ir stingrākās važas. Tas, ka mēs ticam notikumu secīgai darbībai, ir mūsu prāta spēcīgākais radīšanas ierobežojums. Mēs ticam, ka viss notiek secīgi. Diena mijas ar nakti, ir tumsa, un ir gaisma. Tā tas ir un, vienlaicīgi, arī nav. Notikumu secīgums dod cilvēkam drošības sajūtu, ka pasaule ir stabila. Un šajā pasaulē ir noteikta kārtība. Bet tie ir arī rāmji, noteikti likumi, kas jāievēro, lai nesāktos haoss. Katrs dzīvo savā laika līnijā, veicot noteiktu iluzoru darbību kopumu. Un tikai no katra paša gribas un izpratnes par savas dzīves notikumiem, var kaut kas mainīties. Arī Dvēselei ir "savi plāni" mūsu dzīvei. Pieturas laika līnijā, kuras mūs sagaida ik pa brīdim. Man kādu laiku bija pārliecība, ka liktenis ir kaut kas tāds, ko nav iespējams mainīt. Tagad esmu pārliecinājusies, ka ir gan iespējams mainīt. Ikvienu savas dzīves nākošo mirkli ir iespējams mainīt. Tam ir vajadzīga apņemšanās un drosme. Mēs, pārsvarā, plūstam pa dzīvi tādos ierastos koridoros. Ielūkošanās jaunās iespējās sākotnēji ir nepatīkama, jo ķermenis grib visu darīt pa vecam, ierasti saglabājot minimālo programmu. Bet vai mani tiešām apmierina tikai minimālā programma? Vai tas tiešām ir viss? Bet kas ir tur, aiz apvāršņa? Zirgs kā brīvā Gara izpausme.
Zirgs simbolizē arī brīvības alkas, nepieradināmo dabas spēku. Garu, ko nevar pakļaut. Zirgs norāda uz rakstura stingrību, apņemšanos un spēju saraut važas, kas ierobežo. Zirgs ir kā neredzamais, bet sajūtamais piedzīvojuma valdzinājums. Kā iekšējais kompass, kas maigi un klusi klātesošs, virza cilvēka raksturu izaugmes un attīstības virzienā. Sākotnēji zirgs ir brīvs, tāpat kā cilvēka gars. Viņš brīvi klejo pa prērijām un auļo, ļaujot vējam šūpoties savās krēpēs. Bet cilvēkam gribas zirgu pakļaut, pieradināt un piesiet sev kā rotaļlietu. Tāpat arī personībai(mūsu ego prāta izpausmei) gribas brīvo gara izpausmi pakļaut, ierobežot, piesaistīt sev. Uzlikt apaušus, aizsegt acis un iejūgt iejūgā. Zirgs sākumā pretojas, viņš ir fiziski spēcīgāks. Ar plikām rokām viņu nevar pakļaut. Tāpēc talkā nāk virves, važas, cilpas un pātagas. Arī prāts garu nevar tā vienkārši pakļaut, tāpēc izdomā dažādus nosacījumus, viltības, aizliegumus, sodus. Ar viltību aplokā iemānīts zirgs, ir spiests pakļauties, klausīt, izpildīt pavēles. Viņš var nopelnīt cukurgraudu vai burkānu par pareizi izpildītu komandu. Arī gars viltīgi iesprostots ierobežojošo uzskatu sistēmās, pamazām pakļaujas un aizmirst par savu brīvo dabu. Viņš rāmi izpilda ikdienas rituālus. Kā gars atmostas? Kāpēc zirgs izlaužas no aploka? Tas notiek, jo neviens nevar sēdēt aplokā mūžīgi. Kādā brīdī ierodas īstais jātnieks. Iedziedas Dvēsele un atmodina snaudošo garu, sabužina zirgam krēpes un iečukst ausī atmiņu vēstījumus. Samīļo un ieskatās acīs. Nekur jau viņa nebija pazudusi. Vien rāmi vēroja kā notiek gara un matērijas mijiedarbošanās. Jātnieks, kurš atmodina aizmigušās gara brīvības alkas. Šīs brāzmainās emocijas burtiski "uzspridzina" katru šūnu dzīvnieka ķermenī un viņš pārrauj visas važas, nomet sakas, lai brīvs, pilns dzīvības dotos prēriju plašumos. Tur viņu gaida vēja aicinājums, kas uz brīdi norimst krēpēs, lai atpūstos. Un tad, pilni satikšanās prieka, viņi dodas tur brīvajā skrējienā. Vējš, kas mūžam nenorimst un Gars, kas mūžam brīvs. Gars, kas mājo cilvēka ķermenī atmostas, dzirdot Dvēseles čukstus, viņš sāk atļaut sev būt. Un katrs nākošais solis ir pilns skaidras apņemšanās izlausties no ierobežojošo uzskatu aploka, no ierobežojumu daudzpakāpju struktūrām. Bet prāts ir viltīgs, tas atkal vedina sev vēlamajā virzienā, uz nākošo aploku, kas ir lielāks, mazliet plašāks, ar vairāk iespējām. Un daži paliek, lai izpētītu cik zaļa zāle, lai papriecātos par gleznainajiem ziediem un skaidro avotu kalna pakājē. Tikai retais turpina sekot Dvēseles čukstiem, ka šeit vēl nav viss, aiz kalna ir plašumi un drīz, drīz... atvērsies spārni. Mums pat ir spārnota zirga vārds... Pegazs... Šajā ceļā tu vienmēr esi viens. Un pierodi, ka visas saules uzaust tevī un visas upes satek tevī. Tu kļūsti par visaptverošu bezgalīgu mīlstības lauku, kas vienlaicīgi ir gan skudra, gan gaisa plūsma, kas to maigi noglāsta. Tu esi matērija, visu enerģiju kopums, saule un visas zvaigznes vienlaicīgi. Tu redzi pagātni un nākotni vienlaicīgi un ieraugi kā cēloņi un sekas mainās vietām. Ir acumirklis, kurā saplūst visas mūžības un visa pieredze izkūst uzplaiksnījumā. Kas kā miljoniem spožu daļiņu atkal sāk savu ceļu uz individuālo radīšanas piedzīvojumu. Un es to varu piedzīvot un tu to vari piedzīvot. Kad viss ir viens un vienmēr. Un pasaules trokšņi apklust tevī. Ir tukšums, ko piepilda Visuma skaņas.
Mīlestībā,
Inese
Comentários