Vēlēšanos uzrakstīt sajutu pēc 11.novembra, kad sākoties video nodarbībai, no ieslēgta datora mikrofona paralēli sākās uzruna saistībā ar Lāčplēša dienu, atceri, pieminēšanu un spēku, kas nāk cauri paaudzēm.
Lāčplēša diena ir salīdzinoši jauna atceres diena tagadējā Latvijā, jo tika atjaunota tikai ar Latvijas neatkarības atgūšanu 1990.gadā, kad pieminēt brīvības cīņas jau drīkstēja un bija vēlams. Jau pāris gadus nedēļa no 11.-18.novembrim ir sarkanbaltsarkano karodziņu un lentīšu nedēļa, kad tās piespraužam, lai godinātu to cilvēku piemiņu, kuri atdeva savas dzīvības, lai mums būtu sava valsts, valoda un teritorija.
Pa galvu riņķoja dažādas domas, iekšējā nepieņecmašana. Vispār neesmu cilvēks, kurš apkaras ar simboliem, tādejādi demonstrējot savas pārliecības. Dzīvoju savu iekšējmācadrīkstējavienototārāk neiespringstot uz ārējiem svētku organizētājiem. Vienmēr domāju, ka esmu savas zemes un savas tautas patriots. Jo skaidri apzinājos, ka patriotisms jau nav ārējos svētkos, tas ir iekšējais stāvoklis, kuru veido sirdsapziņa, morālās vērtības, atmiņas, dzimtas saknes, zināšanas, cieņa, emocionālais un parastais intelekts, pieņemšana, saprašana un daudzas citas ārēji neredzamas vērtības. Bet tās ir ļoti svarīgas, jo atspoguļojas darbībās, pieņemtajos lēmumos, izvēlēs un rīcībā.
Kad pirms pāris dienām man dēls tā starp citu uzjautāja: "...un kur ir tava sarkanbaltsarkanā lentīte?" mums izvērsās neliela saruna par patriotisma ideju. Teicu, ka esmu zaudējusi patriotismu, vairs nejūtos piederīga valstij, mani sāpina viss notiekošais, šķelšanās un naida kurināšana no varas pārstāvju puses. Teicu, ka esmu zaudējusi orientierus, paļāvību un nesaprotu notiekošo. Uz šo man dēls atbildēja, ka viņam līdzīga saruna bijusi ar savu klasesbiedru, kurš arī bija zaudējis patriotisma ideju, vēlēšanos piespraust lentīti un vispār būt kaut kādā veidā saistīts ar Latvijas valsti. Un dēls teica, ka redz kā sanāk, mēs abi, viņa klasesbiedrs un es, šobrīd stāvam katrs savas pārliecības pusē, gatavi atteikties un nepiedalīties, pavisam aizmirstot sākotnējo Lāčplēša dienas ideju. Ko tad mēs atceramies un ko simbolizē šī lentīte un par ko ir patriotisma nedēļa. Un es biju tik pateicīga par šo īso sarunu un komentāru, jo man, cenšoties attālināties un mēģinot neiesaistīties visos šobrīd notiekšā informatīvā haosa apstākļos, bija pazudis skaidrs skats par pamatvērtībām. Par to, ka ne jau saujiņa mīkstu un labi paēdušu pakaušu var kaut kādā veidā izmainīt manu kodolu, manu sirdi un iedot man valstiskuma ideju, parādīt kā man pareizi uzvesties un būt.
To, kas ir paaudžu paaudzēs izauklēts, savā neatlaidībā slīpēts un sirds gudrībā pieņemts, es ielieku kā pamatu savai šodienai. Tikai tas veido manu pārliecību un manu patriotismu. Kad ilūziju plīvurs nokrīt no acīm, tad saproti lielākus procesus un apzinies kaut daļu no notiekšajiem mazliet plašāk, uzreiz prāts apskaidrojas un kļūst vieglāk. Tas ir it kā smagu miglas vālu piepildītā pļavā iepūstu spirdzinošs vējš. Un acumirklī saproti to jauno cilvēku degsmi, brīvības garu un cīņas sparu. Caur dvēseļu tuneli saplūsti ar studentu vienībām tīreļpurvā, jauniem puikām, kuri šauteni pirmo reizi paņēmuši rokās devās tieši nāvei pretī, nosaluši, pārbijušies un pilnīgi nesagatavoti. Bruņojušies tikai ar pārliecību, ka šis ir pareizais solis, pareizā izvēle, pareizā vieta un laiks. Un viņu, šo Dvēseļu izauklēta arī piedzima Latvijas valsts.
Vakardien uz šī viļņa turoties, satiku vairākus cilvēkus, jaunus meistarus, amatniekus un sava aroda speciālistus. Redzēju un ieraudzīju viņu iekšējo pārliecību, meistarību un Latvijas spēku. Un tie nav sludinātāji, bet cilvēki, kas ar savām rokām, darot mīlestības darbu, ieliek un rada jauno Latvijas realitāti, ar mīlestību piepilda, ceļ, būvē, cep maizi, apstrādā laukus, kurina ugunskurus un cieši turas kopā. Balsta viens otru, neļaujot sašķelt, sanaidot, jo neielaiž sevī svešo. Viņiem viss ir skaidrs, sirds kvalitāte nosaka vērtību. Viņi zina, kas ir informatīvais karš un neatļauj savam prātam būt pasīvam. Viņi ir modri, vērojoši, pieņemoši un ļoti, ļoti atbildīgi. Tā jaunā Latvija ir tepat, zem sūnām. Kā upe, kas turpina būt arī ziemas sasalumā, spēcīgas straumes plūst zem ledus vāka. Jā mēs to vēl neredzam, šis gars aug, ņemas stiprībā un sildās degošajās sirdīs. Viņi nedzīvo kastītēs, bet dzīvo saskaņā ar dabu un zina galveno eksistences likumu - pasaule ir apaļa. Ko palaidīsi vējā, to arī vējš tev atnesīs. Un labs, godīgs darbs un zemes pamats vienmēr nesīs augļus.
Kad šorīt man dēls atkal pajautāja: "Kur ir tava lentīte?", atmetu visus aizspriedumus, sameklēju atvilktnē un piespraudu. Tas nekas, ka pie T-krekla, vingrošanas jakas vai ērtā mājas džempera. Šogad šī nedēļa paiet mājas apstākļos. Nevienam nav jāatrādās, nav smuko kostīmiņu un uzvalku atloku. Viss ir vienkārši, nevis rādi citiem, bet dzīvo savā mājā ar savu pārliecību.
Atcerējos, kā manas ilūzijas un sapņi par televizorā redzēto un izfantazēto skaisti sabruka, piedzīvojot pasākumus klātienē. Tas bija pirms kāda laika. Nu ir taču pasakām un fantāzijai spēks.
Man ļoti patika Rīgas pils siena, tumsiņā braucot pāri vanšu tiltam, bija tik skaisti vērot skaisti spīdošo sienu, kas pilna ar tūkstošiem svecīšu liesmiņu. Sirsnīgi, aizkustinoši. Tik ļoti gribēju arī piedalīties, nolikt savu svecīti, būt kopā ar visiem, sajust un saplūst, varbūt pat izkust kopējā piemiņas brīdī. Realitāte izrādījās pavisam ne tik romantiska un to zina visi, kas kaut reizi ir mēģinājuši 11.novembra vakarā piekļūt šai vietai. Sākumā nesapratu kāpēc ugunsdzēsēji, kāpēc spaidīšanās, grūstīšanās, kas notiek, cilvēki dzer alu, bļaustās, grūstās. Citi, savukārt, ilgi gaida rindā, pacietīgi sargā bērnus no degošo sveču liesmām un karstuma, pietur, lai kāds nejauši neiegāztos uguns jūrā. Vienreiz piedalījos, piedzīvoju un mans ar romantisku skatu iedvesmotais gājiens, lai piedalītos un būtu klāt 11.novembra patriotiskajā pasākumā beidzās. Ilūzijas sabruka pavisam, kad sapratu avārijas dienestu klātbūtnes nepieciešamību. Protams, ka sveces apgāzās, aizdegās, plastmasa smirdēja un bija nepieciešama pirmā palīdzība tiem, kas apdedzinājās. Nekādas romantikas. Bet televizorā viss skaisti.
Nākošā vilšanās bija pēc gada vai diviem, kad saskatījusies televizorā skaistos lāpu gājienus, vēlējos arī tādā piedalīties. Kamēr gatavojos, lāpu gājiens jau bija sācies. Kaut kur Vecrīgas ieliņā iestrēgu un vēroju garām ejošo cilvēku pulciņus, ar lāpām, ar karogiem, gan priecīgus, gan vienaldzīgus, kas izskatījās kā ar varu piespiesti, un prātoju, kurā brīdī gājienam pievienoties, lai paustu savu patriotisko klātbūtni. Uz beigām gājiens kļuva arvien šķidrāks un nekonkrētāks, tā arī paliku nepievienojusies. Dodoties atpakaļ "pa gājiena pēdām" redzēju pa ielu stūriem sasviestās izdzisušās lāpas un beigās arī lielo kopējo lāpu miskasti, kas patiesībā jau ir ļoti labi un pareizi. Visi atkritumi vienuviet. Pēc laiciņa ziņās skatoties nofilmēto un samontēto materiālu, domāju, kāds spēks ir mēdijam. Garlaicīgo izgriezt, kadrus salipināt kā gribas vai scenārijā paredzēts un iznāk pavisam cits stāsts. Tāds, kas mani-dīvānā sēdētāju iedvesmo un notikumu parāda pavisam citā gaismā.
Nākošais piedzīvojums bija Latvijas simtgades vakarā, kad vēlējos būt kopā ar Latvijas tautu krastmalā, kopīgi dziedot himnu un vērojot salūtu. Šajā vakarā piedzīvoju veselu rindu pirmatnējo baiļu, sākot ar auto ierobežojumiem, kilometriem garo gājienu turp un atpakaļ pa naksnīgajām Rīgas ielām, cenšoties paspēt, nenokavēt un vēlāk aiz pārguruma gandrīz raudot, tomēr godam tikt mājās bez miesas bojājumiem. Vislielākā vilšanās laikam bija par slikto skatu, kuru pēdējā brīdī aizsedza ļoti gara auguma ģimenīte, vēl turklāt uztupinot bērnus sev uz pleciem. Tad gan biju gatava apraudāties no bezspēcības, jo pūlī jau katrs grib redzēt un vinnētājs ir garākais. Te neviens nedomā par to, kurš blakām. Katrs meklē vietu kur augstāk pakāpties, tas nekas, ka esi pēdejā brīdī aizlīdis otram priekšā. Nekādu salūtu īsti neredzēju, mūzika skaļruņos skanēja tālu, dziesmas dzirdēt nevarēja, vilšanās pēc pilnas programmas. Jau dodoties prom pēc pasākuma noslēguma, piedzīvoju savā mūžā pirmo reizi, ko nozīmē spiešanās pūlī, kad cilvēki bez kautrēšanās stumj uz priekšu, grūž tevi virsū priekšā ejošajiem, bet man vēl bērns pie rokas, kas vispār virs pieaugušo pleciem nav redzams. Pāris minūtās bija skaidrs muļķīgais risks, kam biju pakļāvusi ne tikai sevi, bet arī savu bērnu. Un tikai ar laika atskaiti jau varēju izsecināt kāda vara bija daudzkārt atkārtotai frāzei, sagaidīsim kopā Latvijas simtgadi. Man galvā bija kadri ar priecīgajām filmu varoņu sejām no Ņujorkas centrālparka, kuri sagaida jauno gadu visi kopā. Pilnīgi neadekvāta pārnese.
Un kā brīnums manai mīlestībai uz mirdzošajiem salūta ziediem naksnīgajās debesīs bija nākošais gads, kad, aizmirsuši par patriotismu un 18.novembri, pilnīgi nejauši trāpījām Vanšu tilta viducī brīdī, kad sākās salūts. Tā arī apstājāmies, izkāpām no mašīnas, kopā ar citiem nostopējām visu tiltu un 5 minūtes izbaudījām kā pār mums lija tūkstošiem mazu zvaigžņu. Man no pateicības sajūtas bira asaras, jo sajutu kā eņģeļi saka: mēs redzam tevi, mēs zinam kā parādīt brīnumu, tikai neizdomā to pati, bet ļaujies. Aizmirsti par mākslīgi veidotiem izskaistinātiem svētkiem. Radi tos pati un sirdī prieks būs vienmēr.
Tagad apzināti attālinos no informatīvās plūsmas un dzīvoju paralēlā realitātē. Jo es izvēlos neticēt izskaistinātajiem lozungiem un arēnai, kurā cilvēki apmētājas ar akmeņiem. Ja raugāmies bezkaislīgi uz to, kas notiek, tad tiešām ir nopietni jāpārdomā vai mēs kā civilizācija esam pelnījuši turpināties. Zinot un apzinoties to, cik mūsos katrā ir gribēšanu, vēlmīšu un nespējas samierināties ar esošo, viss evolūcijas stāsts par dimensiju pāriešanu bez globālas iejaukšanās izskatās mazliet utopisks. Kad mazliet piepaceļ sevi augstāk un paskatās cik liela ir Latvija sava kontinenta, planētas vai galaktikas ietvaros, vienkārši jāapzinās mērogi un tilti kas mūs savstarpēji vieno.
Bet atgriežoties pie sākotnējās domas par patriotismu, es esmu izgājusi dažādiem emociju stāvokļiem cauri un šodien, kad man jau likās, ka tas viss manī ir miris, es esmu atradusi to zelta stīgu, kas vijas cauri paaudzēm un mūs piepilda ar fiziski netveramu un grūti vārdos izpaužamu iekšēju sajūtu.
Es esmu šai zemei piederošs, es esmu te atnācis un stingri stāvēšu, piepildot šo telpu ar mīlestības darbiem, atceroties un godinot tos, kas izvēlējās būt pirms manis un atdot savu dzīvību, lai es varētu latviski runāt, godīgi strādāt un savā sirdī nest brīva gara ideju. Bez ilūzijām, apmāna un viltus. Brīdī, kad savā sirdī spēj pieņemt to, ka baidies, ka esi nepareizs, vari kļūdīties un atļauj tam visam būt, mēs jau esam par pussolīti tuvāk mierīgai līdzāspastāvēšanai, pieņemšanai un nevardarbībai. Tas nozīmē arī pārstāt sevi mocīt un atļaut sev būt. Un es arī atļauju.
Ar prieku varu apzināties, cik forši ir mūsu jaunieši. Šīs dvēseles spēj skatīties pāri aizspriedumiem un nepilnībām, neievērot mazsvarīgo un ieraudzīt būtisko. Un arī māca mūs vienot nevis šķelt. Viss būtiskais ir ar sirdi saskatāms. Un tāda ir mūsu Latvijas nākotne, ko veido spēcīgi, gudri un patriotiski cilvēki. Tādi, kas runā dabas valodā un izvēles izdara apzināti, ieklausoties sirds balsī. Mēs esam stipri un nevis tāpēc, ka kāds to pateica publiska svētku pasākuma uzrunā, bet tāpēc, ka mums deg sirds par sevi, par sev tuvajiem un tālajiem, par zemi un par brīvo garu, kurš mīt ikvienā sirdī.
Mīlestībā,
Inese
Comments